EKSPERTI PAR 1. Starptautisko Universitāšu teātru festivālu „Divi maija vakari”Jelgavā 26.-28.05.2017.

Dr. hab. art. GUNA ZELTIŅA: Festivāls trīs dienu laikā piedāvāja plašu un ļoti daudzveidīgu programmu, pilnībā īstenojot rīkotāju mērķi savienot klasiku ar eksperimentiem. Redzējām gan pazīstamu lugu neparastas, novatoriskas interpretācijas, gan avangardiskus eksperimentālus iestudējumus un jaunas teātra valodas meklējumus kustību, skaņas un gaismu izteiksmības sintēzē. Īsti studentiska un jauneklīga, atsakoties no atklāšanas ceremoniju stereotipiem, bija jau festivāla atklāšana uz Jelgavas Studentu teātra jumta un nelielā atklāšanas izrāde „Helmuts un Hellija”(režisore Astra Kacena), kas apliecināja teātra vēlmi meklēt jaunu, oriģinālu izteiksmību un spēju to atrast it kā vienkāršu, mērķtiecīgi izvēlētu atribūtu neikdienišķā, asprātīgā izmantojumā.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Studentu teātris, kas izpelnījās diplomu par mūsdienīgu un dinamisku ansambļa izrādi „Parīzē es lidoju ar gaisa balonu” ( režisors Kalevs Kudu), pārsteidza ar pazīstamās lugas ‘Ķiršu dārzs” motīvu negaidītu un svaigu interpretāciju un saliedētā aktieru ansambļa enerģētiku. Iestudējumā tika veiksmīgi izmantotas videoprojekcijas (autore Laima Kacena), kas palīdzēja radīt gan sirreāli metaforisku un apokaliptisku noskaņu, gan iezīmēt vēsturiski konkrētu vidi un atmosfēru. Igauņu viesrežisora riskantā pieeja – visu lugas plašo tēlu sistēmu reducēt uz dažiem tēliem, katram atvēlot vien dažas būtiskas frāzes un monologus, tos papildinot ar aktieru personiskām bērnības atmiņām un haikām – pilnībā attaisnojās, pateicoties aktieru perfektajai garīgajai un fiziskajai atdevei. Gan ansambļa pieredzējušie aktieri Dace Žūriņa (Raņevska), Artūrs Markots (Gajevskis) un Kaspars Žūriņš (Jepihodovs), gan tā jaunākie dalībnieki Inguna Strode (Varja), Marta Zāle-Zālīte (Aņa) un Kristaps Gēbelis (Trofimovs) spēja atklāt gan sava tēla sāpi, gan čehovisku smeldzi, gan mūsdienu cilvēka dramatisko dzīves izjūtu laikā un telpā, kur Dārzs ir iznīcināts. Tas, ar kādu iekšēju koncentrētību un dinamiku katrs no aktieriem izdzīvoja savu stāstu ārēji it kā statiskajā izrādē, radot vienotu, spēcīgu enerģētisku ķēdi, noteica to, ka visi šie aktieri ekspertu vērtējumā izpelnījās apbalvojumu kā festivāla labākie aktieri.
Rīgas Tehniskās universitātes teātris „Spēle” izpelnījās atzinību par spilgtu vizualitāti un inscenējuma kultūru izrādē ‘Mandragora” (rež. Romāns Grabovskis). Izrādes māksliniece un tērpu autore Inita Grīnberga ir uzbūrusi patiesi fascinējošu renesansisku gleznu ar krāšņiem kostīmiem, iespaidīgu dzīru galdu, utml. Izspēlējot Nikolo Makjavelli tikumu komēdiju uzsvērti teatrālā stilā, daži aktieri tomēr bija pārlieku aizrāvušies ar savu tēlu kariķēšanu un šaržēšanu. Visvieglāk un organiskāk šo spēles stilu īstenoja Andris Krūmiņš mūka Timoteo lomā, par savu tēlojumu iegūstot vienu no labākā aktiera balvām.
Latvijas Universitātes Studentu teātrim tika pasniegts diploms par saskaņotu ansambliskumu labdabīgas ironijas „atslēgā” izrādē „Astoņas mīlošas sievietes ( rež. Visvaldis Klintsons). Daudz spēlēto lugu režisoram un aktrišu ansamblim ir izdevies interpretēt tik saistoši un asprātīgi (pateicoties arī trāpīgai kustību partitūrai), ka to varēja skatīties ar neatslābstošu interesi. Mērķtiecīgi darbojās viss ansamblis, taču īpaši izcēlās Ance Andersone Sjūzinas lomā, par ko ieguva vienu no labākās aktrises balvām, un izrādes sirsnīgā komiskā „rozīnīte” – Laimas Geikinas Vecmāmiņa, kura par savu aktierspēli izpelnījās ekspertu specbalvu.
Rīgas Tehniskās universitātes teātrim „Kamertonis” tika pasniegts diploms par metaforiskumu un iejūtīgu dzejnieka pasaules atklāsmi  kompozīcijā „A. Čaka sapņi un sāpes”(tež. Ludmila Stančika). Teātris festivālā parādīja arī izrādi „Neēdamās vakariņas”, kur ar spilgtiem izteiksmes līdzekļiem un dejas poētikas palīdzību tika risināta tēma par indivīda egoismu un neatbildētu mīlestību, ko smalkjūtīgi atklāja Tatjana Solovjova tantes Rozas lomā. Taču būtiski šķita atzīmēt tieši veiksmīgo A. Čaka dzejas un prozas kompozīcijas intrepretāciju šī ansambļa sniegumā, ko raksturoja gan dzīva aktierspēle, gan veiksmīgi izvēlētas skatuviskās metaforas un simboli (ābols kā bērnības smaržas, mīlestības, dabas, utml. simbols). Par jūtīgu dzejnieka poētikas un iekšējās pasaules interpretējumu labākā aktiera balvu izpelnījās šī ansambļa aktieris Antons Patļins.
Batumi Šotas Rustaveli universitātes Studentu teātris izcēlās ar raitu, asprātīgu Marka Kamoleti situāciju komēdijas interpretāciju un dinamisku aktierspēli precīzā režisoriskā uzstādījumā izrādē „Ģimenes idille” (rež. Roins Dvali). Gruzīniskais temperaments šajā iestudējumā burtiski dzirksteļoja un spridzināja visu izrādes laiku, ļaujot ansamblim vienkāršo un pabanālo, bet veikli uzrakstīto ludziņu par vīra, sievas, viņu abu mīlnieku un „jautrās pavāres” piedzīvojumiem pārvērst patiesi aizraujošā teatrālā vakarā. Aktieru perfektā spēja apvienot precīzas reakcijas, ātru runu un darbību ar lielisku humora un situācijas izjūtu atnesa labāko aktrieru balvu aktrisei Marianai Kikavai sievas lomā un Iraklijam Katamadzem un Mikheilam Jinčaradzem vīra Bernarda un mīļākā Roberta lomās.
Tartu universitātes teātris festivālā parādīja savus meklējumus, eksperimentējot ar aktiera balsi un ķermeni izrādē „Polārzvaigznes vilinājums” (rež. Einors Ninamegi). Izmantojot vērienīgu fona scenogrāfiju ar stilizētu primitīvu zīmējumu- simbolu attēliem, īpašu gaismu un kustību partitūru, šis ansamblis bez vārdiem, fiziskā teātra valodā izdzīvoja stāstu par pasaules radīšanu un indivīdu tajā, jaunajiem aktieriem azartiski atveidojot gan cilvēku, gan dažādu dzīvnieku plastiku, utml. Ar precizitāti un asprātību šīs fiziskā teātra valodas realizēšanā izcēlās jaunā aktrise Anabella Berga, kura saņēma festivāla aktieru specbalvu.
Viļņas universitātes Studentu teātra kinētiskā grupa arī demonstrēja  jaunas teātra valodas meklējumus gan kustību meistarklasē Andriusa Palkaunikas vadībā, gan izrādē – performancē „Caur ķermeni”. Iecerēta kā ironisks skatījums uz mūsdienu stresa, haotiskuma, savstarpējās atsvešinātības un agresijas piesātināto pasauli, šī performance visvairāk uzrunāja ar tās dalībnieku izkopto plastiskumu un īpatno, spēcīgo tēlainību. Aktieru trenēto ķermeņu izteiksmība, kur, piemēram, Alises Dulko virtuozās kustības radīja iespaidu, ka viņa teju lido gaisā – telpā (labākās aktrises specbalva), daudzveidīgās aktieru augumu, audumu un rekvizītu „saspēles”  un radītās metaforas – tas viss pārliecināja par jaunām iespējām kustību teātra un performanču jomā. Tāpat kā, starp citu, par šādām jaunām iespējām un studentu teātru dzīvo, mutuļojošo radošo potenciālu pārliecināja viss šis skaistais festivāls simboliskās laimīgās ceriņlapas zīmē.

VILNIS BĪRIŅŠ /ARKT, ķermeņa plastikas meistars/: Par festivāla izrādēm plašāk spriedām un tās vērtējām aktieru, režisoru, dalībnieku, ekspertu diskusijās festivāla laikā. Esence – izrāžu (perfromanču) daudzveidība, nozīmīgā ārvalstu viesu klātbūtne, kas būtiski paplašināja spektru. Manā izpratnē īstenojās ļoti nepieciešama lieta: festivāls kļuva par platformu, kur starptautiskā līmenī, tas nozīmē – nevāroties tikai „savā sulā”, apmainīties ar idejām, pieredzi, plāniem, diskutēt par studentu teātra lomu, nozīmi.

Idejas un jautājumi, kas festivāla laikā rezonēja manī:

  • Plašās iespējas, ko sniedz atšķirīgu, dažādās jomās kompetentu, jaunu cilvēku iesaistīšanās studentu teātros. Iespēja no ļoti dažādiem, un tāpēc negaidītiem, skatupunktiem nodarboties ar tēmas, idejas, materiāla, vienalga kā izpēti. Iespēja izmantot dažādās kompetences, kas katram dalībniekam piemīt.
  • Attiecībā uz studentu teātra aktiera (vairāk sliecos lietot – dalībnieka) apmācību: tā varētu būt divvirziena – režisors, vadītājs, piesaistītie pedagogi dalās ar savu pieredzi, savukārt dalībnieks meklē savu izteiksmes veidu – kā es spēju iesaistīties, ko es spēju vislabāk, kas mani šajā daudzveidīgajā performatīvās mākslas kontekstā interesē, ko es varu piedāvāt teātrim un kolēģiem (domubiedriem).
  • No iepriekšējā izrietoši divi aspekti. Pirmais – mana, kā dalībnieka iesaiste un atbildība materiāla, tēmas izvēlē – kas mani personiski interesē, ko es vēlos pētīt. Un otrais – mana, kā dalībnieka līdzdalība un līdz ar to arī atbildība izrādes – performances radīšanā un rezultātā (ne tikai režisors ir atbildīgs!).
  • Daži atslēgas vārdi, kam manuprāt vajadzētu būt klātesošiem studentu teātros: drosmīgi!, līdz galam!, neko vēsu!, izaicināt!, iedziļināties!, iedziļināties tēmās, kas skar un interesē mani!, nerunāt par to, kas neinteresē!, radīt, ko jaunu un vēl nebijušu (vismaz priekš sevis)!, izpausmes dažādība!, nopietnība un prieks reizē!…
  • Studentu teātris kā platforma daudzveidīgai izpausmei: tradicionālas vai mazāk tradicionālas izrādes, kustību, dejas izrādes, impro, performances, instalācijas, video, audio, izstādes, provokatīvas akcijas publiskā un virtuālā vidē, utt… Galvenais – apjaust mērķi, ko vēlos sasniegt.

Uzskatu, ka runājot par veiksmēm, var iegūt daudz vairāk, nekā post factum analizējot un ķidājot to, kas nav izdevies, tāpēc ļoti īsi vēlos akcentēt pozitīvos aspektus, ko saskatīju festivāla piedāvāto izrāžu klāstā.

Nopietnas izpētes (research) un radošas jaunrades klātbūtni (runāju tieši par šo aspektu!), visvairāk saskatīju Tartu universitātes teātra izrādē „Polārzvaigznes vilinājums”, režisors Einors Ninamegi. Esmu pārliecināts, ka šīs izrādes radīšana visiem tās dalībniekiem bija aizraujošs process. Aktieri kopā ar režisoru bija pacietīgi meklējuši sev līdz šim nezināmas semiotiskās zīmes, būvējot oriģinālu izrādes skanisko struktūru un kustību valodu (kas faktiski ir labas kustību izrādes priekšnosacījums). Ņemot par pamatu šo izrādi, varētu izvērsties interesantas diskusijas ne tikai par jau pieminēto, bet arī par teksta izmantojumu kustību, dejas izrādēs, dažādu kustību valodu un stilistikas izmantojumu vienas izrādes ietvaros utt..

Otra izrāde, kur saskatīju plašāku aktiera iesaistīšanu izrādes radīšanas procesā, bija igauņu režisora Kaleva Kudu darbs „Es lidoju ar gaisa balonu”. Šeit režisors aktieriem bija licis meklēt savus personiskos stāstus no bērnības, kas iekļautos izrādes un konkrētā tēla kontekstā, vai atrast atbilstošas haikas un interpretēt tās kustību valodā (u.c.). Likumsakarīgi, ka tieši šie mirkļi, kļuva par vienu no izrādes atslēgām. Patīkami bija skatīties, kā mainās aktiera ķermenis brīdī, kad tiek stāstīts „savs stāsts”, kļūstot atbrīvots, mierīgs un silts, pretēji ļoti veiksmīgi izvēlētajai izrādes zīmei – kā atsperei nospriegotam aktiera ķermenim, kurš, ja tomēr atraujas no krēsla, tad spēj tikai kliegt un līdz galējai robežai dinamiski darboties.

Šobrīd Latvijā performatīvās mākslas izglītībā notiek lielas izmaiņas. Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa studenti, kuri šogad nodod savus diplomdarbus skatītājiem, sākot jau no pirmā mācību gada, iestudēja izrādes un publiski tās izrādīja. Tā bija šī kursa vadītājas Māras Ķimeles konceptuāla nostādne. Domāju, ka Studentu teātra aktieriem šīs skatuviskās ātrās ugunskristības ir īpaši svarīgas. Viļņas universitātes Studentu teātra režisors savā izrādē bija atradis brīnišķīgu veidu, kā to izdarīt, nepieciešamības gadījumā apzināti atslogojot aktieri, dodot viņam spēcīgus partnerus – video, tērpus, scenogrāfiju, objektus, gaismas utt..

Rīgas Tehniskās universitātes teātra „Kamerotonis” režisore Ludmila Stančika kompozīcijā „A.Čaka sapņi un sāpes”, kā izteiksmes veidu apzināti bija izvēlējusies askētismu, ļaujot ieraudzīt un ieklausīties aktieru personībās.

Latvijas Universitātes Studentu teātris iepriecināja ar gaumīgu un konsekventi, visas izrādes garumā, ieturētu stilistiku – vieglu ironiju, katram tēlam piemeklējot arī atbilstošu „dejisku” izpausmi – ratiņkrēslā sēdošā vecmāmiņa, pēc brīža jau sparīgi atsperas un uz ripojošā krēsla taisa „bezdelīgu”, kalpone pēkšņi iemanto seksīgās medmāsiņas tēlu, utt..

Rīgas Tehniskās universitātes teātrim „Spēle” ir savs noteikts rokraksts, un šis kolektīvs izceļas ar simpātisku saliedētību, kas noteikti ir arī režisora nopelns, veidojot kolektīvu.

Interesanti bija vērot Batumi Šotas Rustaveli Studentu teātra talantīgo aktieru temperamentīgo un prieka pilno spēli, kas režisora vadīta, pārauga precīzā izrādes ritmā un dinamikā. Izrādē „Ģimenes idille” aktieri „uguņoja”, aizraujot skatītāju un ne velti trīs no aktieriem saņēma balvas.

Domāju, ir nozīmīgi atcerēties, ka jaunu, aizrautīgu spēlētāju, kādi pārsvarā ir studentu teātru aktieri, spēles prieks, vēlme pētīt dzīves norises, pašizteiksmes meklējumi, drosme atļauties u.c. jaunu cilvēku „priekšrocības” jau pati par sevi ir vērtība, un bieži arī atslēga, kas ļauj studentu teātru performancei pāraugt nozīmīgā skatuviskā formā iekļautā notikumā.